🏠 > 🏛️ > MN-q   
+

MN 17 Vana-pattha: Jungle Thickets

pic for POJ


(2023 SP-FLUENT translation by frankk‍ derived from B. Sujato‍)
+

17.4 – (four types of ease in acquiring requisites)

Evaṃ me sutaṃ—​ So I have heard.    如是我聞。
ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. At one time the Buddha was staying near Sāvatthī in Jeta’s Grove, Anāthapiṇḍika’s monastery. 一時,佛在舍衛國祇樹給孤獨園。
Tatra kho bhagavā bhikkhū āmantesi: There the Buddha addressed the monks: 在那裡,佛陀對諸比丘說:
“bhikkhavo”ti. “monks!” 「諸比丘!」
“Bhadante”ti te bhikkhū bhagavato paccassosuṃ. “Venerable sir,” they replied. 「尊師。」他們回答。
Bhagavā etadavoca: The Buddha said this: 佛陀如此說:
“vanapatthapariyāyaṃ vo, bhikkhave, desessāmi, “monks, I will teach you an exposition about jungle thickets. 「諸比丘,我將為你們解說一部關於叢林的教法。
taṃ suṇātha, sādhukaṃ manasikarotha, bhāsissāmī”ti. Listen and pay close attention, I will speak.” 諦聽並善思念之,我將要說。」
“Evaṃ, bhante”ti kho te bhikkhū bhagavato paccassosuṃ. “Yes, sir,” they replied. 「是的,世尊。」他們回答。
Bhagavā etadavoca: The Buddha said this: 佛陀如此說:

§4.1 – (case 1: everything difficult)

“Idha, bhikkhave, bhikkhu aññataraṃ vanapatthaṃ upanissāya viharati. “monks, take the case of a monk who lives close by a jungle thicket.    「諸比丘,以一位比丘住在叢林附近為例。
Tassa taṃ vanapatthaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati na upaṭṭhāti, asamāhitañca cittaṃ na samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā na parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ nānupāpuṇāti. As they do so, their rememberfulness does not become established, their mind does not become undistractify-&-lucidifyd in samādhi, their defilements do not come to an end, and they do not arrive at the supreme sanctuary. 當他這樣做時,他的憶念未能建立,他的心得不到等持,他的諸漏未能滅盡,他也未能到達無上安穩處。
Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā—cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārā—te kasirena samudāgacchanti. And the necessities of life that a renunciate requires—robes, alms-food, lodgings, and medicines and supplies for the sick—are hard to come by. 而出家人所需的生活必需品——衣、食、住、病藥——也很難獲得。
Tena, bhikkhave, bhikkhunā iti paṭisañcikkhitabbaṃ: That monk should reflect: 那位比丘應當反思:
‘ahaṃ kho imaṃ vanapatthaṃ upanissāya viharāmi, tassa me imaṃ vanapatthaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati na upaṭṭhāti, asamāhitañca cittaṃ na samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā na parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ nānupāpuṇāmi. ‘While living close by this jungle thicket, my rememberfulness does not become established, my mind does not become undistractify-&-lucidifyd in samādhi, my defilements do not come to an end, and I do not arrive at the supreme sanctuary. 『住在這個叢林附近時,我的憶念未能建立,我的心得不到等持,我的諸漏未能滅盡,我也未能到達無上安穩處。
Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā—cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārā—te kasirena samudāgacchantī’ti. And the necessities of life that a renunciate requires—robes, alms-food, lodgings, and medicines and supplies for the sick—are hard to come by.’ 而出家人所需的生活必需品——衣、食、住、病藥——也很難獲得。』
Tena, bhikkhave, bhikkhunā rattibhāgaṃ vā divasabhāgaṃ vā tamhā vanapatthā pakkamitabbaṃ, na vatthabbaṃ. That monk should leave that jungle thicket that very time of night or day; they shouldn’t stay there. 那位比丘應當在當天夜晚或白天的任何時候離開那個叢林;他不應該待在那裡。

§4.2 – (case 2: 4 requisites easy to obtain)

Idha pana, bhikkhave, bhikkhu aññataraṃ vanapatthaṃ upanissāya viharati. Take another case of a monk who lives close by a jungle thicket.   再以另一位住在叢林附近的比丘為例。
Tassa taṃ vanapatthaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati na upaṭṭhāti, asamāhitañca cittaṃ na samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā na parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ nānupāpuṇāti. Their rememberfulness does not become established … 他的憶念未能建立…
Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā—cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārā—te appakasirena samudāgacchanti. But the necessities of life are easy to come by. 但生活必需品卻容易獲得。
Tena, bhikkhave, bhikkhunā iti paṭisañcikkhitabbaṃ: That monk should reflect: 那位比丘應當反思:
‘ahaṃ kho imaṃ vanapatthaṃ upanissāya viharāmi. Tassa me imaṃ vanapatthaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati na upaṭṭhāti asamāhitañca cittaṃ na samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā na parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ nānupāpuṇāmi. ‘While living close by this jungle thicket, my rememberfulness does not become established … 『住在這個叢林附近時,我的憶念未能建立…
Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā—cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārā—te appakasirena samudāgacchanti. But the necessities of life are easy to come by. 但生活必需品卻容易獲得。
Na kho panāhaṃ cīvarahetu agārasmā anagāriyaṃ pabbajito na piṇḍapātahetu … pe … na senāsanahetu … pe … na gilānappaccayabhesajjaparikkhārahetu agārasmā anagāriyaṃ pabbajito. But I didn’t go forth from the lay life to homelessness for the sake of a robe, alms-food, lodgings, or medicines and supplies for the sick. 但我出家,從在家到無家,並非為了衣、食、住、病藥。
Atha ca pana me imaṃ vanapatthaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati na upaṭṭhāti, asamāhitañca cittaṃ na samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā na parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ nānupāpuṇāmī’ti. Moreover, while living close by this jungle thicket, my rememberfulness does not become established …’ 此外,住在這個叢林附近時,我的憶念未能建立…』
Tena, bhikkhave, bhikkhunā saṅkhāpi tamhā vanapatthā pakkamitabbaṃ, na vatthabbaṃ. After reflection, that monk should leave that jungle thicket; they shouldn’t stay there. 反思之後,那位比丘應當離開那個叢林;他不應該待在那裡。

§4.3 – (case 3: good progress, but hard to get 4 requisites)

Idha pana, bhikkhave, bhikkhu aññataraṃ vanapatthaṃ upanissāya viharati. Take another case of a monk who lives close by a jungle thicket.    再以另一位住在叢林附近的比丘為例。
Tassa taṃ vanapatthaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati upaṭṭhāti, asamāhitañca cittaṃ samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ anupāpuṇāti. As they do so, their rememberfulness becomes established, their mind becomes undistractify-&-lucidifyd in samādhi, their defilements come to an end, and they arrive at the supreme sanctuary. 當他這樣做時,他的憶念得以建立,他的心得等持,他的諸漏得以滅盡,他也到達了無上安穩處。
Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā—cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārā, te kasirena samudāgacchanti. Tena, bhikkhave, bhikkhunā iti paṭisañcikkhitabbaṃ: But the necessities of life that a renunciate requires—robes, alms-food, lodgings, and medicines and supplies for the sick—are hard to come by. That monk should reflect: 但出家人所需的生活必需品——衣、食、住、病藥——卻很難獲得。那位比丘應當反思:
‘ahaṃ kho imaṃ vanapatthaṃ upanissāya viharāmi.
Tassa me imaṃ vanapatthaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati upaṭṭhāti asamāhitañca cittaṃ samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ anupāpuṇāmi. ‘While living close by this jungle thicket, my rememberfulness becomes established … 『住在這個叢林附近時,我的憶念得以建立…
Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā—cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārā—te kasirena samudāgacchanti. But the necessities of life are hard to come by. 但生活必需品卻很難獲得。
Na kho panāhaṃ cīvarahetu agārasmā anagāriyaṃ pabbajito, na piṇḍapātahetu … pe … na senāsanahetu … pe … na gilānappaccayabhesajjaparikkhārahetu agārasmā anagāriyaṃ pabbajito. But I didn’t go forth from the lay life to homelessness for the sake of a robe, alms-food, lodgings, or medicines and supplies for the sick. 但我出家,從在家到無家,並非為了衣、食、住、病藥。
Atha ca pana me imaṃ vanapatthaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati upaṭṭhāti, asamāhitañca cittaṃ samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ anupāpuṇāmī’ti. Moreover, while living close by this jungle thicket, my rememberfulness becomes established …’ 此外,住在這個叢林附近時,我的憶念得以建立…』
Tena, bhikkhave, bhikkhunā saṅkhāpi tasmiṃ vanapatthe vatthabbaṃ, na pakkamitabbaṃ. After reflection, that monk should stay in that jungle thicket; they shouldn’t leave. 反思之後,那位比丘應當留在那個叢林;他不應該離開。

§4.4 – (case 4: good progress, easy to get 4 requisites)

Idha pana, bhikkhave, bhikkhu aññataraṃ vanapatthaṃ upanissāya viharati. Take another case of a monk who lives close by a jungle thicket.   再以另一位住在叢林附近的比丘為例。
Tassa taṃ vanapatthaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati upaṭṭhāti, asamāhitañca cittaṃ samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ anupāpuṇāti. Their rememberfulness becomes established … 他的憶念得以建立…
Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā—cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārā—te appakasirena samudāgacchanti. And the necessities of life are easy to come by. 而且生活必需品也容易獲得。
Tena, bhikkhave, bhikkhunā iti paṭisañcikkhitabbaṃ: That monk should reflect: 那位比丘應當反思:
‘ahaṃ kho imaṃ vanapatthaṃ upanissāya viharāmi. Tassa me imaṃ vanapatthaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati upaṭṭhāti asamāhitañca cittaṃ samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ anupāpuṇāmi. ‘While living close by this jungle thicket, my rememberfulness becomes established … 『住在這個叢林附近時,我的憶念得以建立…
Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā—cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārā—te appakasirena samudāgacchantī’ti. And the necessities of life are easy to come by.’ 而且生活必需品也容易獲得。』
Tena, bhikkhave, bhikkhunā yāvajīvampi tasmiṃ vanapatthe vatthabbaṃ, na pakkamitabbaṃ. That monk should stay in that jungle thicket for the rest of their life; they shouldn’t leave. 那位比丘應當終生留在那個叢林;他不應該離開。


end of section [17.4 (four types of ease in acquiring requisites)]

17.10 – (same 4 types applied to other dependents instead of jungle

Idha, bhikkhave, bhikkhu aññataraṃ gāmaṃ upanissāya viharati … pe … Take the case of a monk who lives supported by a village …   以一位依止村莊而住的比丘為例…
aññataraṃ nigamaṃ upanissāya viharati … pe … town … 城鎮…
aññataraṃ nagaraṃ upanissāya viharati … pe … city … 城市…
aññataraṃ janapadaṃ upanissāya viharati … pe … country … 國家…
aññataraṃ puggalaṃ upanissāya viharati. an individual. 某個人。
Tassa taṃ puggalaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati na upaṭṭhāti, asamāhitañca cittaṃ na samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā na parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ nānupāpuṇāti. As they do so, their rememberfulness does not become established, their mind does not become undistractify-&-lucidifyd in samādhi, their defilements do not come to an end, and they do not arrive at the supreme sanctuary. 當他這樣做時,他的憶念未能建立,他的心得不到等持,他的諸漏未能滅盡,他也未能到達無上安穩處。
Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā—cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārā—te kasirena samudāgacchanti. And the necessities of life that a renunciate requires—robes, alms-food, lodgings, and medicines and supplies for the sick—are hard to come by. ... 而出家人所需的生活必需品——衣、食、住、病藥——也很難獲得。…
Tena, bhikkhave, bhikkhunā iti paṭisañcikkhitabbaṃ:
‘ahaṃ kho imaṃ puggalaṃ upanissāya viharāmi. Tassa me imaṃ puggalaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati na upaṭṭhāti, asamāhitañca cittaṃ na samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā na parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ nānupāpuṇāmi.
Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā—cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārā—te kasirena samudāgacchantī’ti.
Tena, bhikkhave, bhikkhunā rattibhāgaṃ vā divasabhāgaṃ vā so puggalo anāpucchā pakkamitabbaṃ, nānubandhitabbo. That monk should leave that person at any time of the day or night, without asking. They shouldn’t follow them. … 那位比丘應當在白天或夜晚的任何時候離開那個人,不必徵求同意。他不應該跟隨他們。…


Idha pana, bhikkhave, bhikkhu aññataraṃ puggalaṃ upanissāya viharati. Take another case of a monk who lives supported by an individual.    再以一位依止某個人而住的比丘為例。
Tassa taṃ puggalaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati upaṭṭhāti, asamāhitañca cittaṃ samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ anupāpuṇāti. As they do so, their rememberfulness becomes established, their mind becomes undistractify-&-lucidifyd in samādhi, their defilements come to an end, and they arrive at the supreme sanctuary. 當他這樣做時,他的憶念得以建立,他的心得等持,他的諸漏得以滅盡,他也到達了無上安穩處。
Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā—cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārā—te appakasirena samudāgacchanti. And the necessities of life that a renunciate requires—robes, alms-food, lodgings, and medicines and supplies for the sick—are easy to come by. 而出家人所需的生活必需品——衣、食、住、病藥——也容易獲得。
Tena, bhikkhave, bhikkhunā iti paṭisañcikkhitabbaṃ: That monk should reflect: 那位比丘應當反思:
‘ahaṃ kho imaṃ puggalaṃ upanissāya viharāmi. Tassa me imaṃ puggalaṃ upanissāya viharato anupaṭṭhitā ceva sati upaṭṭhāti, asamāhitañca cittaṃ samādhiyati, aparikkhīṇā ca āsavā parikkhayaṃ gacchanti, ananuppattañca anuttaraṃ yogakkhemaṃ anupāpuṇāmi. ‘While living supported by this person, my rememberfulness becomes established … 『依止這個人而住時,我的憶念得以建立…
Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā—cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārā—te appakasirena samudāgacchantī’ti. And the necessities of life are easy to come by.’ 而且生活必需品也容易獲得。』
Tena, bhikkhave, bhikkhunā yāvajīvampi so puggalo anubandhitabbo, na pakkamitabbaṃ, api panujjamānenapī”ti. That monk should follow that person for the rest of their life. They shouldn’t leave them, even if sent away.” 那位比丘應當終生跟隨那個人。他不應該離開他們,即使被遣走也不行。」

Idamavoca bhagavā. That is what the Buddha said.  佛陀如是說。
Attamanā te bhikkhū bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti. Satisfied, the monks were happy with what the Buddha said. 諸比丘心滿意足,對佛陀所說感到歡喜。
end of section [17 – MN 17 Vana-pattha: Jungle Thickets]